Revue - REGARD SUR L'EST
Regard sur l'Est, revue en ligne
Derničre mise ŕ jour le 22/05/2018 - 06:06 Paris


Asie centrale
Balkans
Caucase
Etats baltes
Peco
Russie


Tous les dossiers


Contact
Ligne éditoriale


 

 

Itinéraires baltes



 


Ceļā uz Eiropu: Latvijas migranti Gērnsijas salā


Par Aija LULLE*
Le 15/01/2012

Iedzīvotāju došanās strādāt uz ārzemēm ir viena no mūsdienu Latvijas nozīmīgākajām laika zīmēm. Teju ikvienam radi vai draugi ir devušies prom no Latvijas. Kādēļ Latvijas ļaudis strādā ārzemēs? Kādēļ daudzi migranti turpina dzīvot starp divām valstīm – darbs ārzemēs, bet mājas – Latvijā?



 
Pēdējās Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes aplēses liecina, ka Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits ir divi miljoni. Pēdējos desmit gados no valsts emigrējuši 200 tūkstoši cilvēku[1], pēc Latvijas Bankas aprēķina –177.600 cilvēku, kas nelielajai Baltijas valstij ir milzīgs skaits. Uzreiz jāteic, ka dati par migrāciju Eiropā bez robežām vienmēr ir neprecīzi, un ne par statistiku vēlos runāt. Šajā rakstā izgaismoju jautājumus, kas pieklust dominējošā diskursā, ka Latvija paliek aizvien tukšāka.

Kam vietas Latvijā nepietika?

Protams, migrantus nevar homogenizēt, tomēr ir tendences, kas ļauj izprast dziļākus procesus Latvijas transformācijas problēmās no bijušās PSRS republikas uz kapitālistisku ekonomisko sistēmu. Pirmkārt, kāpēc un kādi cilvēki dodas prom, kāpēc šie cilvēki, nevis citi? Otrkārt, cilvēki dodas uz noteiktām valstīm un vietām, nevis vienkārši kaut kur. Visbeidzot, dažādu iemeslu dēļ daļa tā dēvēto emigrantu (aizbraucēju pavisam) tomēr ir nepārtrauktā kustībā un nav pieņēmuši lēmumu, kur vēlas palikt pavisam un vismaz mentāli sevi saista ar Latviju. Šos jautājumus risināšu konkrētā vietas un mobilitātes izpētes kontekstā, aplūkojot kādu īpašu vietu – Gērnsijas salu Lamanša šaurumā, kurā, pēc Latvijas portāla neogeo.lv aplēsēm, 2011. gadā strādāja ap 1500 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa pastāvīgo dzīvesvietas adresi ir saglabājuši Latvijā. Analīze ir balstīta autores pētījumā Gērnsijā 2010-2011. gadā.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā Latvijas politiskā vara, līdzīgi kā lielākajā daļā Austrumeiropas, deklarēja ģeopolitisku virzienu –atgriešanos Eiropā. Kolektīvā progresa ideoloģija vairs nebija vēlama, un tās vietā elites nākotni reprezentēja kā radikāla individuālisma ceļu uz materiālu labklājību – gan kā nostaļģiju pēc pirmskara Latvijas labklājības, gan arī kā tiekšanos pēc mūsdienu Rietumeiropas dzīves standartiem[2]. Liberālisms un brīvais tirgus ir raksturīgi post-sociālisma telpai, uzsverot individuālo, un pats termins darba šķira post-sociālisma valstīs tika nonicināts un diskreditēts, kā to trāpīgi raksturo lietuviešu socioloģe Rasa Baločkaite[3]. Spriedze starp idealizēto “ne-šķiras” reprezentāciju un dzīvoto pieredzi kā marginalizētai majoritātei ar ļoti ierobežotām darba un peļņas iespējām ir nozīmīgākais migrācijas iemesls. Un migrācija ir veids, kā izteikt savu neapmierinātību ar valsti.

X telpa iespējām

Gērnsija, kopā ar Īriju, bija starp pirmajiem un populārākajiem Latvijas darba migrantu galamērķiem kopš 1990. gadu vidus. Gērnsija ir Apvienotās Karalistes protektorāts, taču tai ir īpaša izņēmuma jurisdikcija[4]. Gērnsija 1990.gados paplašināja ekonomisko darbību pateicoties priviliģēta nodokļu režīmam[5], savukārt Latvija 1990. gados kļuva neatkarīga un sāka atgriešanās ceļu Eiropā –valstiskā līmenī, uzsākot iestāšanās sarunas ES, un individuālā –kā centienus sasniegt eiropeisku dzīves kvalitāti.

Salas ir īpaši blīvs migrācijas izpētes lauks. 63,3 kvadrātkilometru plašā un 62 tūkstošu apdzīvotā Gērnsija ir dabiski norobežota vieta, taču tā ir strauji mainīga sociāla telpa. Šie kontrasti ļauj izjautāt procesus, kas citādi var paslīdēt garām nepamanīti konvencionālāk regulētu teritoriju kontekstā.

Ikvienai ekonomiski aktīvai, bet ģeogrāfiski limitētai vietai ir nepieciešams kustīgs darbaspēks, lai uzturētu produktivitāti un konkurētspēju, bet izvairītos no pārapdzīvotības. Ekonomikai atplaukstot pēc Otrā Pasaules kara (Lamanša šauruma salas bija okupētas), kā t.s. viesstrādnieki tika aicināti itāļi (1970.gados), portugāļi (1980.gados), pārsvarā no Madeiras salas. Taču Madeira, saņēmusi ES ieguldījumu infrastruktūrā, strauji kļuva par tūrisma galamērķi un pati vairs nevarēja rekrutēt pietiekami daudz strādnieku. Kā intervijās atzīst Gērnsijas darba devēji dārzniecības sektorā, 1990.gadu vidū viņi lūkoja dibināt kontaktus ar citu lētāka darbaspēka izcelsmes valsti, izvēloties Latviju un atverot tajā rekrutēšanas kompāniju. Dažādos tā sauktajos migrantu darbos salā strādā dažādas nacionālās izcelsmes ļaudis, tomēr līdz pat 2011. gadam starp nesen ieceļojušiem austrumeiropiešiem Latvijas iedzīvotāju ir visvairāk.

Došanās darbā uz citu valsti ir radikāli jauna stratēģija, kā mainīties pašam. Vairums intervēto uzsver, ka nekad nebija dzirdējuši par Gērnsiju un pat nevarēja to iztēloties pasaules kartē. „Gribēju braukt uz ārzemēm nopelnīt naudu,” ir tipiskākā atbilde. Tā bija x telpa kaut kur Eiropā un „braukt uz ārzemēm” bija atpazīt transnacionālās un nevis sociālās un iekšējās (Latvijā) mobilitātēs iespējas; laika kompresijas iespēja cilvēka individuālajā ceļā, lai atgrieztos Eiropā, proti, īstenotu savu stratēģiju par labas dzīves sasniegšanai. Lefevrs to sauc par iespēju totalitātes atklāsmi, ietvertu ikdienas eksistencē un radikālu jaunu iespēju atklāsmi[6]. Lēmumu doties uz ārzemēm cilvēki bieži raksturo kā brīdi savās dzīvēs, tieši telpiski laicīgu pārejas momentu personas dzīvē. Vienlaicīgi tas ir konkrēts brīdis valsts un nācijas attīstībā, kas cilvēkiem liek izšķirties par iespēju doties strādāt uz citu zemi.

Atgriezties kā eiropietim

Precīzāki kvantitatīvi rādītāji nav pieejami, taču daudzi intervētie lēš, ka kopskaitā to, kuri no Latvijas kādu laiku ir strādājuši Gērnsijā, varētu būt no pieciem līdz astoņiem tūkstošiem. No 1997.-2000.gadam no Latvijas rekrutēja tikai sievietes un tikai lauksaimniecībā, galvenokārt, darbam siltumnīcās. Formāli pirmajos rekrutēšanas gados kandidātus izvēlējās, ja viņām bija izglītība vai pieredze lauksaimniecībā, neformāli kandidātu izvērtēšana notika vēl pirms došanās ceļā –svarīgs aspekts bija kandidātes potenciālās darba spējas, nopietna vēlme smagi strādāt un atgriezties Latvijā. Citi sektori, piemēram, tūrisma industrijā, tika atvērti, sākot ar 2000. gadu sākumu un darbam Gērnsijā varēja pieteikties arī vīrieši.

Gērnsijas piedāvājums ietvēra gan iespēju pelnīt, gan specifiskus ierobežojumus: drīkstēja uzturēties deviņus mēnešus gadā, bet trīs bija jābrauc ārā no salas. Tādējādi migrācijas režīmā ir ietvertas barjeras pastāvīgās dzīvesvietas izvēlē. Uzturēšanās atļauju nevarēja iegūt nestrādājošie ģimenes locekļi, turklāt nepastāvēja gandrīz nekādu sociālo garantiju. Šāda prakse ir daudz analizēta migrācijas pētījumos un ir līdzīga viesstrādnieku programmām Eiropā 1960. un 1970.gados: tā vietā, lai saņemtu ‘pilnu’ cilvēku, darba devēji saņem produktīvu strādnieku, kura reproduktīvā daļa –bērnu audzināšana, atvaļinājumi, dzīve pensijā utt. jāatstāj otrpus robežas.

Taču ierobežojumi nebija šķērslis, tieši otrādi, tie saskanēja ar migrantu sākotnējo nolūku – doties īslaicīgi strādāt ārzemēs, un atgriezties Latvijā turīgākam, tuvāk iedomātam vidēja eiropieša dzīves līmenim. Tas bija sapnis aizbraucot vienlaicīgi radīt atgriešanās ceļu, taču atgriezties kā atšķirīgam sev pašam, labākā sociālajā pozīcijā, atgriezties normālā dzīvē. Šajā ziņā atgriešanās Eiropā individuālā līmenī bija stratēģiska pagaidu mobilitāte, bet patiesībā līdzeklis pretējā sasniegšanai – atgriezties Latvijā. Darbs ārzemēs piedāvāja nopelnīt vairāk un ātri, kas nevarētu notikt Latvijā, bet var tikt baudīts tajā (maksas izglītība, dzīve privātā mājoklī utt.). Algas gan sākotnēji nebija lielas – nedaudz virs 3 britu mārciņām stundā, taču to kompensēja garās darba stundās. Kopš 2010. gada oktobra Gērnsijā ir ieviesta minimālā alga –6 britu mārciņas stundā, kas ir tipiska viesstrādnieka alga. Veikalos un veco ļaužu aprūpes centros atalgojums gan ir uz pusi lielāks.

Straujā migrantu mainība Gērnsijā var tikt raksturota kā pastāvīga nepastāvība. Respondenti parasti uzsver, ka Gērnsijā ir „tikai uz laiku,” pat, ja pārvietošanās starp Latviju un šo salu ilgst jau vairāk nekā desmit gadu. Individuāli migranti atkārtoti iebrauc Gērnsijā un izbrauc no tās – pārsvarā uz Latviju, bet reizēm arī uz citām Eiropas valstīm, lai atkal atgrieztos Gērnsijā. No salas aizbraukušo vietā ierodas jauni, kas Latvijas iedzīvotāju kā kopienas klātbūtni padara relatīvi pastāvīgu. Lai arī lielākajā daļā interviju ir atsauces uz pazemojošiem darba apstākļiem, vismaz migrācijas pirmajos gados – dzīvojot vienā istabā astoņiem cilvēkiem, strādājot teju bez nevienas brīvas dienas deviņus mēnešus –, šo pieredzi indivīdi portretē drīzāk kā eksotisku, uzsverot, ka „atšķirībā no citiem latviešiem, man gan paveicās!”, personīgo veiksmi pretstatot kopienas pieredzei.


Sievietes strādā siltumnīcās. Foto autore: Aija Lulle (Gērnsija, 2011. g. jūlijā)

Latvijas iedzīvotāju Gērnsijā savstarpējā solidaritāte ir vāja, dominējoši ir individuāli centieni savas pozīcijas uzlabošanai. Tomēr kopienai vienojošais ir aizvainojums pret Latviju kā valsti, kas ir „likusi mūsu pašu cilvēkiem” doties uz ārzemēm, nav pildījusi rūpēšanās pienākumu pret savas valsts cilvēkiem. Nereti arī cilvēki vispār cenšas ignorēt pašreizējo Latvijas valsti savā dzīvesstāstā un drīzāk sevi pozicionē kā aktīvus neoliberālisma pagrieziena upurus, kuri no Latvijas kā valsts neko negaida un ar kuru nesaista nekādas cerības.

Migrācijas kultūras veidošanās

Vēlos uzsvērt, ka Gērnsija ir īpaša izpētes vieta un pieredzi tajā nevar vispārināt, taču par spīti tam un arī tieši šī apstākļa dēļ, sala kā mini sociālā laboratorija ļauj asāk saredzēt atsevišķus migrācijas plūsmu aspektus.

Pirmkārt, tas, ka liela daļa cilvēku Latvijas neoliberālajā pagriezienā nejutās piederīgi un vajadzīgi savai valstij, ir pamata cēlonis, kādēļ cilvēki no Latvijas migrē tik relatīvi lielos apmēros. Savukārt brīva darbaspēka kustības nosacījumi ES ir iespēja, nevis cēlonis migrācijai. Migrācija lielā mērā ir indivīdu stratēģija šajā meta-naratīvā –atgriezties Eiropā (un iedomāti eiropeiskā Latvijā kaut kad nedefinētā nākotnē)– tiem, kuri šajā lielajā naratīvā neietilpa.

Otrkārt, jāatgādina cik nozīmīga ir t.s. saņēmējvalsts un lokalitātes loma: cilvēki nedodas kaut kur, bet gan seko darba un peļņas iespēju struktūrām Eiropas brīvas kustības telpā. Saņēmējvalstij un konkrētām lokalitātēm, lai arī ne pilnīga, tomēr saglabājas nozīmīga politiska vara lemt, pretoties un ierobežot, kad un cik daudz migrantus tās var uzņemt savā darba tirgū.

Treškārt, mūsdienu migrācija Eiropā nav vienvirziena ceļš no post-sociālisma telpas uz t.s. Rietumu telpu. Cilvēks, kurš regulāri pārvietojas starp Latviju un Gērnsiju, vienlaicīgi iztēlojas savu dzīvi gan Gērnsijā, gan Latvijā. Iztēlē tās abas saplūst vienā fragmentētā telpā, kurā stabilizējās pastāvīgā vietas maiņa un kurā ‘tur’ un ‘šeit’ ir neatrisinātā spriedzē. Pēdējās dekādes laikā Latvijā veidojas migrācijas kultūra, kurā cilvēki seko iespēju struktūrām Eiropā, kur un kad tās parādās un nepieņem skaidru lēmumu, kur viņi dzīvos visu mūžu.

Atsauces:
[1] Mihails Hazans, “Latvijas emigrācijas mainīgā seja 2000-2010”, in Brigita Zepa un Evija Kļave (red.), Pārskats par tautas attīstību 2010./2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja, Rīga: SPPI, 2011; Latvijas Banka, 2011 Ekonomista Oļega Krasnopjorova aprēķini www.bank.lv
[2] Charles Woolfson, “Labour Migration, Neoliberalism and Ethno-politics in the New Europe: The Latvian Case”, Antipode, Vol. 41, (5), 2009, lpp. 952–982.
[3] Rasa Balockaite, “Can You Hear Us? The Lower Class in Lithuanian Media and Politics”, Problems of Post-Communism, 56(1), 2010, lpp.16.
[4] Policy Council, States of Guernsey, Guernsey facts and figures, 2009, The States of Guernsey, 2010.
[5] Gērnsijā ir daļēji atvieglota nodokļu sistēma. Tas veicina noteiktu industriju izvietošanos salā: banku, pasta pakalpojumi, preču iepakošana utt. Tomēr atvieglotais nodokļu režīms pastāvīgi ir strīdus objekts Eiropas Savienībā. Sīkāk skatīt, piemēram:
http://www.gov.gg/ccm/navigation/income-tax/about-our-tax-system
[6] Henri Lefebvre, The Production of Space, Oxford: Blackwell, 1991 [1974], lpp. 11.

Citas references:
John May & Nigel Trift, Timespace and geographies of temporality, Londona: Routledge, 2001.
Neo Geo, neatkarīgs ģeogrāfiskas analīzes portāls, 2001.

* Autore veic pētījumu par Latvijas iedzīvotāju migrāciju uz Lielbritāniju ar Eiropas Sociālā Fonda projekta „Atbalsts doktora studijām Latvijas Universitātē” atbalstu.

Tulkojums franču valodā.

Fotogrāfija: Gērnsija aero foto. Foto autore: Aija Lulle 2010.gada jūnijā
 
 
7 novembre 2017 ŕ Saint-Pétersbourg: le centenaire invisible
Mobilités des Roms albanais et kosovars en Europe
Vies suspendues: l’exil des rescapés roms du Kosovo
La Moldavie, terre d’émigration
L’immigration russe ŕ Riga depuis 1945: chiffres et idées reçues
Pologne: La Haute-Silésie tente sa reconversion énergétique
Moscou: Le conflit du parc de Torfianka
Le nouveau visage orthodoxe de la périphérie de Moscou
 
Imprimer
Envoyer cet article par mail
Contacter la rédaction
Droits de reproduction et de diffusion réservés Regard sur l'Est 2018 / ISSN 2102-6017