Revue - REGARD SUR L'EST
Regard sur l'Est, revue en ligne
Derničre mise ŕ jour le 22/09/2018 - 15:19 Paris


Asie centrale
Balkans
Caucase
Etats baltes
Peco
Russie


Tous les dossiers


Contact
Ligne éditoriale


 

 

Itinéraires baltes



 


Latvija: Vai lingvistiskā piederība nosaka attieksmi pret vēsturi?


Par Olga PROCEVSKA*
Le 15/09/2013

“Latvijas sociālās atmiņas monitoringā”, analizējot socioloģiskas aptaujas, noskaidrota Latvijas iedzīvotāju attieksme pret 20.gadsimta vēstures notikumiem, kā arī cilvēku līdzdalība ar Latvijas vēsturi saistītajās piemiņas dienās.



 
Politiķu runās, valdības dokumentos un medijos Latvijas sabiedrības attieksme pret Otro pasaules karu parasti tiek skatīta divu pretpolu terminos. Pētījumā mēģināts pārbaudīt Latvijas publiskajā telpā izplatīto stereotipu, ka Latvijā pastāv divas atmiņu kopienas, kuru robežas veido etnolingvistiskā vai lingvistiskā piederība. Tiek pieņemts, ka «krievi» jeb krievvalodīgā Latvijas iedzīvotāju daļa seko padomju laika vēstures interpretācijai, kurā sarkanarmiešiem ir varoņu loma, savukārt «latvieši» jeb latviski runājošie dod priekšroku emigrācijā attīstītajai versijai, kurā tiek akcentēti padomju noziegumi un ir izteiktas simpātijas tiem, kas cīnījās pret padomju varu, vai arī pārstāv tā saucamo divu ļaunumu paradigmu, kurā Staļina un Hitlera lomas tiek pielīdzinātas. Šī polarizācija īpaši saasinās un tiek inscenēta publiskajā telpā Otrā pasaules kara notikumu komemorācijas dienās.

“Latvijas sociālās atmiņas monitorings”[1], nesen veikts sabiedriskās domas pētījums, parāda daudz niansētāku un sarežģītāku ainu. Monitoringa mērķis bija noskaidrot Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret 20.gadsimta vēstures notikumiem un to atzīmēšanu, kā arī attieksmes izmaiņas gadu gaitā. Pētījumā analizētas Latvijas iedzīvotāju aptaujas[2], kas veiktas no 2004 līdz 2012.gadam. Pārbaudot izplatītos pieņēmumus, ka Latvijas iedzīvotāju attieksme pret vēsturi ir saistīta ar viņu lingvistisko piederību, tas bija viens no faktoriem, ar kuriem tika korelētas respondentu reakcijas. Ar lingvistisko piederību pētījuma ietvaros tika saprasta respondentu lietotā sarunvaloda ģimenē[3].

Attieksme pret karavīriem – sadrumstalota

Pētījuma rezultāti parāda, ka gan latviski, gan krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Otrā pasaules kara dalībniekiem ir daudz neviennozīmīgāka un sadrumstalotāka, nekā parasti pieņemts domāt. Kopumā Latvijas iedzīvotājiem ir tendence Nacistiskās armijas pusē karojušos Latvijas pilsoņus (latviešu valodā īsi sakot “leģionārus”)[4] uztvert kā kara upurus (tā atbildējuši 33% aptaujāto), savukārt Latvijas pilsoņus –Sarkanās armijas karavīrus[5] uzskatīt vienlaikus gan par varoņiem, gan kara upuriem (šo atbilžu variantu izvēlējušies 37% respondentu).

Latviski ģimenēs runājošo respondentu vidū attieksmē pret leģionāriem dominē versija “gan varoņi, gan upuri” (39%). Savukārt krievvalodīgo (ģimenēs krieviski runājošo) vidū 31% aptaujāto sauc Nacistiskās armijas pusē karojušos par noziedzniekiem, kas atbilst stereotipam par Latvijas krievvalodīgās kopienas sociālo atmiņu. Taču tikpat daudz cilvēku uzskata viņus par upuriem un vēl 22% izvēlējušies atbildi “gan varoņi, gan upuri”.

Latvijas krievvalodīgie Sarkanajā armijā karojušos visbiežāk atzīst gan par varoņiem, gan upuriem (39%). Tāpat domā arī līdzīgs skaits latviski runājošo (36%). Tomēr abās grupās liels atbalsts ir arī sarkanarmiešu uzskatīšanai tikai par kara upuriem. Tādējādi var teikt, ka lielākajās Latvijas lingvistiskajās kopienās nav vienas dominējošās izpratnes par Otrā pasaules kara dalībniekiem, tomēr kopumā Latvijas iedzīvotājiem drīzāk raksturīga tendence uz kara dalībnieku viktimizāciju, nevis glorifikāciju. Kopumā tas saskan ar tā saucamo divu ļaunumu paradigmu – uzskatu, ka Latvijas valsts Otrā pasaules laikā kļuvusi par upuri divu vienādi vardarbīgu diktatoru (Hitlera un Staļina) īstenotajiem noziegumiem, pati nebūdama patstāvīgs aktors karā, kas ir mūsdienu Latvijas Republikas oficiālā pozīcija[6].

Runājot par piedalīšanos oficiālajās un neoficiālajās ar kara un pēckara notikumiem saistītajās piemiņas dienās, var teikt, ka abu lingvistisko grupu attieksme ir izteikti asimetriska. Krievvalodīgie atbalsta PSRS uzvaras svinēšanu 9.maijā, bet neatbalsta leģionāru piemiņas dienu 16.martā, savukārt latviski runājošo vidū attieksme ir pretēja. Abās grupās ir līdzīgi zema līdzdalība Holokausta upuru piemiņas pasākumos –93% latviski runājošo un 87% krievvalodīgo nekad nav atzīmējuši ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu, kas Latvijā tradicionāli notiek 4.jūlijā.

Padomju laiks – pozitīvāk, bet bez nostalģijas

Pēdējo astoņu gadu laikā Latvijas sabiedrībā mazinās atbalsts “okupācijas paradigmai” – uzskatam, ka Latvijas tauta nav vēlējusies pievienošanos PSRS, ka tā ir bijusi vardarbīgi iekarota, pielīdzinot to Nacistiskās Vācijas īstenotajai okupācijai (pretēji PSRS laika oficiālajai pozīcijai, ka Latvija Padomju Savienībai pievienojusies brīvprātīgi, jo tāda bijusi tautas griba). Okupācijas paradigma ir pēcpadomju Latvijas atmiņu politikas un arī likumdošanas pamatā, uz to balstās arī Latvijas iedzīvotāju dalījums pilsoņos un nepilsoņos. Jāņem vērā, ka jautājums “vai bija padomju okupācija” Latvijas publiskajā telpā tiek risināts ne tikai faktu, bet arī morāles un ideoloģijas terminos[7]. Tomēr sociālās atmiņas monitoringa rezultāti parāda, ka to cilvēku skaits, kas uzskata, ka Latvija PSRS pievienota iebrukuma rezultātā, ir samazinājies no 47% 2004.gadā uz 43% 2012.gada beigās. No 49% 2004.gadā uz 37% 2012.gadā ir samazinājies arī to cilvēku skaits, kas Latvijas kļūšanu par PSRS sastāvdaļu vērtē negatīvi.

Arī kopumā padomju laika (perioda apmēram no 1945.līdz 1990.gadam) vērtējums Latvijas sabiedrībā pēdējo gadu laikā ir kļuvis neitrālāks vai pozitīvāks. Tomēr Latvijas sabiedrības vairākumam nav raksturīga padomju nostaļģija –65% Latvijas iedzīvotāju atbild, ka nevēlas padomju iekārtas atjaunošanu, tomēr nevar teikt, ka tā būtu margināla parādība –aptuveni 25% respondentu izvēlējušies pretēju atbildi.

Jāpiebilst, ka Latvijas publiskajā telpā pozitīvs padomju laika vērtējums tiek uzskatīts par problemātisku, jo padomju laiks ietver arī represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, tai skaitā masu deportācijas. Tieši padomju perioda asociācijas ar represijām kļuva par pamatu Latvijas parlamenta lēmumam pielīdzināt PSRS un Hitleriskās Vācijas simboliku, aizliedzot gan vienu, gan otru izmantot publiskos pasākumos[8]. Tomēr pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijas sabiedrība diferencē attieksmi pret padomju periodu kopumā no vienas puses un masu represijām no otras. 72% respondentu atbildējuši, ka 1940.gados notikušās masu deportācijas uz Sibīriju “nevienā gadījumā nebija attaisnojamas”.

Vilšanās ietekme

Iepriekšējos gados notikušajos sabiedriskās domas pētījumos noskaidrots, ka viens no vispozitīvāk vērtētajiem Latvijas vēstures periodiem ir Trešā Atmoda (1988.-1991.gads), kurai bija raksturīga emocionāla nacionāla mobilizācija. Taču “Monitoringa” rezultāti parāda, ka Atmodas perioda statuss Latvijas sabiedrības uzskatos ir pazeminājies[9]. Visvairāk uz negatīvā vērtējuma pusi nosliekušies jaunieši un respondenti vecumā no 55 līdz 74 gadiem. Savukārt tajā paaudzē (45–54 veci respondenti), kas aktīvi piedalījusies Atmodas laika politiskajos notikumos (demonstrācijās, politisko organizāciju darbā, barikādēs pret OMON spēkiem utt.), vērtējums palicis stabili pozitīvs.

Krievvalodīgo kļūšanu kritiskākiem attieksmē pret Atmodas laiku iespējams skaidrot ar 2012.gada notikumiem un ar tiem saistīto retoriku –2012.gada ziemā notika referendums par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, savukārt 2012.gada rudenī Centrālā vēlēšanu komisija apturēja referendumu par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, par kuru bija savākti pēc procedūras nepieciešamie 10.000 parakstu. Lēmums tika argumentēts ar referenduma neatbilstību valsts kontinuitātes paradigmai. Tas ir oficiāls Latvijas 20.gadsimta vēstures traktējums, proti, uzskats, ka Latvijas valsts no 1940.līdz 1990.gadam bijusi de facto okupēta, bet de iure turpinājusi pastāvēt, tāpēc par tās pilsoņiem uzskatāmi tikai tie cilvēki, kas Latvijas teritorijā dzīvojuši līdz 1940.gadam, un viņu pēcteči. Abu referendumu apspriešanas laikā Latvijas krieviski rakstošā prese aktīvi mobilizējusi vilšanās sentimentu, atsaucoties uz 1988.gadā dibinātās politiskās organizācijas –Latvijas Tautas frontes (LTF) solījumu garantēt pilsonību visiem Latvijas iedzīvotājiem. LTF kļuva par vadošo politisko spēku 1990.gadu sākumā, taču likumdošanā tika nostiprināts nepilsonības institūts tiem, kas Latvijā sāka dzīvot padomju laikā. Atsaukšanās uz Atmodas laika politisko solījumu pārkāpšanu varēja izraisīt arī negatīvāku attieksmi pret šo periodu kopumā. Latviski runājošo vidū negatīvisma pieaugums ir uz pusi mazāks, nekā krievvalodīgajiem.

Tulkojums franču valodā

Atsauces
[1] Pilns ziņojuma “Latvijas sociālās atmiņas monitorings” (Mārtiņš Kaprāns, Olga Procevska, Latvijas Universitāte, Latvijas Republikas Kultūras ministrija, 2013.gads): http://ej.uz/atminas-monitorings
[2] Atjaujas tehniski realizējusi kompānija SKDS, katrā no tām piedalījušies vismaz 1000 respondenti. Dati ievākti ar tiešās intervijas metodi respondent dzīvesvietās.
[3] Tas ir tipisks socioloģisko aptauju parameters Latvijā, taču tā limitācijas nosaka cita starpā tas, ka bilingvālisms ir ļoti izplatīts Latvijā. Atbildes tika analizētas, meklējot tendences ne tikai pēc lingvistiskajiem parametriem, bet arī atkarībā no respondentu vecuma, dzīvesvietas (pilsēta vai lauki), izglītības un ienākumu līmeņa, taču izrādījās, ka lielākoties attieksmju atšķirībām ir sakarība gandrīz tikai ar lingvistiskajiem rādītājiem, taču ne tādā veidā, kā ir pieņemts uzskatīt.
[4] Aptuveni 115 tūkstošu. Sk. Uldis Neiburgs, (2011). Latviešu militārie formējumi PSRS un Vācijas bruņotajos spēkos. (Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Rīga: Mansards. 82.lpp.
[5] Aptuveni 90 tūkstošu. Turpat, 52.lpp.
[6] Sk. http://www.mfa.gov.lv/en/policy/history/
[7] No krievvalodīgajiem politiķiem latviešu politiskā vide prasa izskaidrojumu par savu pozīziju šajā jautājumā.
[8] Sk. http://www.baltic-course.com/eng/legislation/?doc=76600
[9] Kopš 2010.gada par 7 procentpunktiem ir samazinājies to cilvēku skaits, kas Atmodu vērtē pozitīvi, savukārt par 8 procentpunktiem palielinājies negatīvā vērtējuma īpatsvars.

* Latvijas universitātes doktorante

Bilde: Olga Procevska
 
 
Entre François et Radio Maryja: l’épiscopat polonais ŕ l’épreuve de la sécularisation
Les visages de l’Église catholique en Pologne
La politique historique du parti Droit et Justice:
le retour du roman national
Émergence de la sous-culture «ultra» dans les stades bulgares
7 novembre 2017 ŕ Saint-Pétersbourg: le centenaire invisible
Mobilités des Roms albanais et kosovars en Europe
Vies suspendues: l’exil des rescapés roms du Kosovo
La Moldavie, terre d’émigration
 
Imprimer
Envoyer cet article par mail
Contacter la rédaction
Droits de reproduction et de diffusion réservés Regard sur l'Est 2018 / ISSN 2102-6017